JELGAVAS 1. SPECIĀLĀS INTERNĀTPAMATSKOLAS

VĒSTURE

(1961-1984)

apkopoja Gunta Hāzenfuse

Piecdesmitajos gados sāka celt un organizēt jauna tipa mācību iestādes- internātskolas. Šādas skolas jau bija Aglonā, Kandavā, Iecavā, Liepnā, Rīgā un citur. Izglītības Ministrija nolēma šādu mācību iestādi celt arī Jelgavā. Ideja bija tāda, ka internātskolās jāmācās tiem bērniem, kuru vecāki aizņemti darbā un pašiem dažādu iemeslu dēļ nav iespējams organizēt pilnvērtīgu mācību un audzināšanas darbu. Šo skolu uzturēšanai valsts paredzēja lielas naudas summas, bet daļa naudas bija jāmaksā arī vecākiem. Internātskolas nodrošināja skolēnus simtprocentīgi ar apģērbu, uzturu, sporta inventāru u.t.t.
Skolas pedagogi bija atbildīgi par vispusīgu skolēnu personības attīstību. Tāpēc internātskolu pedagogiem bez sava priekšmeta perfektas pasniegšanas bija labi jāzina psiholoģija un jāprot organizēt un vadīt skolēnu audzināšanu, ārpusklases darbu: kori, orķestri, deju un mākslas pulciņus, fizkultūras nodarbības, fizisko darbu, visdažādākos mācību priekšmetus un mākslas pulciņus.
Ar IM pavēli 1961.gada 1.jūlijā par jaunceļamās Jelgavas internātskolas direktori tika iecelta Jelgavas pilsētas un rajona Izglītības pārvaldes vadītāja, Jelgavas pilsētas un rajona apvienotās izpildu komitejas deputāte, izglītības komisijas priekšsēdētāja, Jelgavas  pilsētas pedagogu biedrības priekšsēdētāja un Jelgavas pilsētas Zinību biedrības priekšsēdētāja vietniece Zenta Briģe.
Zinot, kādai skolai jābūt, direktorei Z.Briģei Jelgavas pilsētas un rajona vadība deva uzdevumu izraudzīties piemērotāko vietu skolas celtniecībai.
Pirmā iecere bija skolu celt pie Vilces upītes Zaķīšu pļaviņā. Šajā vietā bija skaista daba, bet tālu Jelgavas produktu bāze, Rīgas mīkstā un cietā inventāra bāzes, mācību līdzekļu veikali un medicīnas centri. Skolas uzturēšana būtu bijusi dārga transporta izmaksu dēļ. Kopā ar Izglītības ministriju tika nolemts skolu celt Jelgavas pilsētā starp Rīgas šoseju, Veco ceļu un Institūta ielu. Apkārt bija daudz koku, tuvumā mežs un peldētava Lielupē. Kāpostu laukā pretī Izstādes ielai,  pilsētas vadība bija nolēmusi celt pilsētas administratīvo centru un sporta stadionu. Tāpēc šo teritoriju, kas vienīgā bija meliorēta, skolai nedeva.
Tā 1961.gadā sākās tipveida projekta piesaiste un visa kompleksa celtniecība – mācību korpuss, internāts, ēdnīca, skolotāju dzīvojamā māja, saimniecības ēka, vēlāk – 1963.gadā pagrabs un paplašināta  garāža.
Celtniecības darbi veicās ar lielām grūtībām, jo šajā teritorijā augsts gruntsūdens līmenis, tāpēc pagrabs netika celts. Šis faktors traucē skolas saimniecisko dzīvi joprojām.
Tajā laikā Pārlielupes teritorijā nebija ne 4. vidusskola, ne 6. vidusskola, ne rūpnīca RAF un RAF-a dzīvojamais masīvs, ne aptiekas, ne sēklu laboratorijas, ne veikalu. Vienīgi „Latvijas Keramika” un skaistā meža apkārtne. To visu uzcēla vēlāk. Nebija ūdensvada, nebija kanalizācijas būvju.
Tā nu līdz ar skolas celtniecību vajadzēja celt autonomu ūdenstorni  (ūdens piekļuva no artēziskās akas), ūdens pievada sistēmu. Vajadzēja iebūvēt 3 km garumā kanalizācijas caurules, nosēdu aku ar sūkņu māju, attīrīšanas iekārtas un hlorētavu, kā arī visus iekšējos teritorijas kanalizācijas un ūdensvada tīklus. Tas viss sarežģīja celtniecību un arī pirmos gadus skolas ekspluatāciju ( bieži plīsa kanalizācijas caurules, ūdensvads, neskaitāmas reizes noslīka sūkņi kanalizācijas pārsūknēšanas mājā). Par visa tā pareizu ekspluatāciju toreiz bija atbildīga skola.
Tāpēc ļoti nozīmīgs bija skolas saimnieka darbs. Pirmais skolas saimnieks – izcils darbinieks, bija Česlavs Viškers. Vēlāk viņa darbu turpināja un par skolas saimniekiem ir strādājuši: Kārlis Rihters, Jānis Micāns, Imants Mednis, Arvīds Lediņš. Sakarā ar papildus celtniecības darbiem (ūdenstorņa apgāde, notekūdeņu novadīšana uz Lielupes jaunceļamajām attīrīšanas iekārtām), skolas nodošana ekspluatācijā aizkavējās.
Lai gan novembrī ieradās pirmie skolēni, skolu nodeva ekspluatācijā un par Jelgavas sanatorijas tipa internātskolas dzimšanas dienu kļuva 1961.gada 27. decembris.
Ar 1961.gada 15. augusta Izglītības ministrijas pavēli, skolas direktorei bija tiesības pieņemt darbā pedagogus un tehniskos darbiniekus.
Par pirmo direktora vietnieci (mācību pārzini) sāka strādāt Anna Opincāne (Kalniņa), par skolas saimnieku – Česlavs Višķers, par vecāko audzinātāju – Ilmārs Briģis. Tika veidots pedagogu kolektīvs. Skolā darbu uzsāka krievu valodas skolotāja Olga Barisa, kurai pirmajai skolas vēsturē tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas goda nosaukums. Pēc dažiem gadiem Latvijas PSR Nopelniem bagātās skolotājas goda nosaukumu piešķīra skolas direktorei Zentai Briģei.
Pirmie skolotāji un audzinātāji – Ārija Grauduža, Biruta Gerkena, Ārija Briģe, Cilda Gronska, Lidija Dirnēna, Vija Dziedātāja, Meikuls Birskis, Gunārs Apse, Jānis Elksniņš, Normunds Madžulis, Gunta Micāne, Visvaldis Geidāns, Vilis Strauts, Valerians Dadžāns, Aina Legzdiņa. No Kandavas internātskolas darbā pārnāca Rasma Buša, Astrīda Kroģere, H.Vaidziņš, bet no Iecavas internātskolas Zinaida Upena un Jānis Upens (šiem pedagogiem bija liela nozīme kā padomdevējiem).
Pirmie tehniskie darbinieki – Margarita Labrence, Lidija Bērziņa, Zenta Orniņa, R.Laukenfelds, Regīna Pizele, Anna Krūmiņa, Jānis Krūmiņš, Elza Uldriha.
Pirmie medicīnas darbinieki – ārsts Āris Lācis, medicīnas māsa Valija Lācīte.
Pēc neliela laika skolā sāk strādāt pedagogi – Biruta Lešinska, Jānis Lešinskis, Valentīna Grišečkina, Lilija Ģirupniece, Veronika Krese, Viesturs Kleinbergs, Ārija Medne, Dzidra Bērziņa, Ārija Lamberga, Rūta Selga, Oļģerts Sevelis, Zarema Aļeksejeva, Jekaterina Ažgina, Genovefa Gudeļonoka, Tatjana Straume, Paulis Straume, Jadviga Dekmeijere, Imants Dekmeijers, Anna Vanaga, Vilhelms Slišāns.
Nedaudz vēlāk skolā darbu uzsāk tehniskie darbinieki– Ināra Masteiko, Mirdza Drelle, Anastasija Birska, Velta Tumšā, Marija Ivenkova, Tekla Kučere, Mirdza Stūrmane, Gunta Hāzenfuse, Skaidra-Spodra Smiltniece, Fricis Smiltnieks, Jānis Kaļinka, Zigmunds Oļehnovičš, Jānis Pirogs, Jevgēņija Jēkabsone, Vija Prulle, Rita Valtere, Marija Šolkova, Ieva Grīnberga, Sarmīte Tabagari. Medicīnas darbinieki – Valda Dzintare, Inta Ļubarska, Ausma Lucava, Māra Bergmane, Žermena Balode.

 

Pa šiem gadiem skolas statuss mainījies četras reizes:
1.    12.07.61. – 01.07.1989.
Jelgavas sanatorijas tipa internātskolas

2.    01.07.89.-11.04.2005.
Jelgavas 1. sanatorijas internātskolas bērniem ar skoliozi un kustību traucējumiem

3.    11.04.2005.-25.08.2010.
Jelgavas 1. sanatorijas internātpamatskola

4.    25.08.2010. –
Jelgavas 1. speciālā internātpamatskola

Izraugoties skolai kadrus, bija jāvadās no tā, lai pie katras grupas par audzinātāju strādātu sieviete un vīrietis ( tētis un mamma), lai pedagogi un darbinieki prastu krievu valodu, jo skola jau ar pirmo gadu kļuva par divplūsmu skolu, lai katrs pedagogs bez sava tiešā darba varētu vadīt kādu skolas pašdarbības pulciņu. Tāpēc skolā jau pirmajā gadā veidojās ļoti interesants ārpusklases darbs un pareizs sieviešu un vīriešu skaits kolektīvā.
Jau pirmajā mācību gadā skolotāja Viļa Strauta vadībā izveidojās skolēnu un skolotāju pūtēju orķestris (vēlāk to aizliedza, jo bērni nāca no ģimenēm, kuras bija inficētas ar TBC), skolā darbojās estrādes orķestris – Viestura Kleinberga vadībā un ansambļi, kurus vadīja Gunārs Apse ( skolas himnas mūzikas autors), divi kori Oļģerta Seveļa, vēlāk Jāņa Lešinska vadībā (koru skatēs tika iegūtas labas vietas).
Skolā darbojās divi tautisko deju kolektīvi. Sākumā tos vadīja skolotājas Ārija Briģe, Rasma Buša un Biruta Lešinska. No 1969. gada tautisko deju kolektīvu vadīja skolotāja Dzidra Bērziņa, palīdzēja skolas sekretāre Gunta Hāzenfuse, kura pati tajā laikā dejoja TDA „Jaunība”. 1970. gadā skolas 7.-8.klašu deju kolektīvs kļuva par laureātu Jelgavas pilsētā un izcīnīja 1. vietu pilsētas deju kolektīvu skatē. Augstu novērtējumu deju kolektīvam deva pilsētas skolēnu deju kolektīvu virsvadītāja Gaida Rozenvalde un pilsētas deju kolektīvu virsvadītājs Vilis Ozols. Internātskolas deju kolektīvs pārspēja lielo skolu – Jelgavas 1. vidusskolas , Jelgavas 2. vidusskolas un Jelgavas 4. vidusskolas deju kolektīvus. Brīvās izvēles deja – „Gatves deja”, izpelnījās zālē sēdošo aplausu vētru. Vēlākajos gados liela vērība tika veltīta sarīkojumu dejām. Kolektīvu dažādos laikos vadīja Dzidra Bērziņa un Ārija Lamberga. Tautas tērpus šuva rokdarbu pulciņa vadītāja, gleznotāja – skolotāja Nadīne Ose un mājturības skolotāja Biruta Lešinska. Kā koncertmeistare, lielu ieguldījumu skolas mākslinieciskajā pašdarbībā deva skolotāja Vija Dziedātāja.
Skolā aktīvi darbojās gleznošanas un  tērpu modelēšanas ( Nadīnes Oses vadībā) pulciņi. Bērni gāja uz  „Latvijas Keramiku”, kuri bija mūsu šefi un apguva māla trauku izgatavošanu un apgleznošanu.
Katru sestdienu skolas zālē tika demonstrētas kinofilmas. Skolotājs Norberts Madžulis un Jelgavas kino direktors Zigmunds Skripa rūpējās, lai skolēni redzētu pašas interesantākās un piemērotākās filmas. Svētdienas skolā bija svētku dienas. Tā kā bērnus nebija ļauts laist uz mājām, jo vecāki slimoja ar TBC, skolā tika rīkoti visdažādākie pasākumi. Pirmajā daļā bija tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem – rakstniekiem, māksliniekiem, mūziķiem, skolas šefiem, bet otrajā daļā balle. Spēlēja „dzīvā” mūzika. Galvenokārt tie bija skolas draugi – Rīgas milicijas skolas puiši (atbildīgais Viesturs Kleinbergs), jaunie  puiši no Jelgavas  armijas daļas (atbildīgā Zarema Aļeksejeva un viņas dzīvesbiedrs). Pasākumos piedalījās visi skolas darbinieki, kuri tajā laikā bija brīvi.
Ar labiem panākumiem skolā darbojās dramatiskais pulciņš. Dažādos laikos tos vadīja Gunta Micāne, Biruta Gerkena, Valentīna Grišečkina. Interesantu skolas dzīvi veidoja Marģers Martisons (kino pulciņš) un Uldis Purviņš (bibliotekāru pulciņš). Vēlākos gados foto pulciņu pārņēma un lielu darbu tajā ieguldīja skolotājs Imants Dekmeijers.
Ar izciliem panākumiem internacionālo, jeb tautu draudzības pulciņu vadīja direktores vietniece Anna Kalniņa un krievu valodas un literatūras skolotāja Zarēma Aļeksejeva. Tajā laikā skolā mācījās 15 dažādu tautību bērni.
Liela loma un nozīme skolas pastāvēšanas vēsturē ir bijusi Latvijas PSR Nopelniem bagatājai krievu valodas skolotājai Olgai Barisai. Viņa bija skolas dvēsele, visu skolēnu, skolotāju, audzinātāju un darbinieku māmuļa. Viņa bija tā, kuras padomos ieklausījās skolas direktore Zenta Briģe un vietniece Anna Kalniņa. Barisiņa ar savu mīļumu, lielo dzīves pieredzi un ārkārtīgi smalko takts izjūtu, prata atrisināt jebkuru situāciju, saliedēt skolas kolektīvu un ja vajadzēja arī pateikt stingrāku vārdu vēl toreiz jaunajai skolas vadībai…:):) Skolotāja Olga Barisa izveidoja Mazo Tretjakova galēriju, kurā skolēni apguva pirmos priekšstatus par mākslu. Gandrīz katru nedēļu skolotājai Barisai bija atklātās stundas un pie viņas krievu valodu mācīties brauca skolotāji no visas toreizējās savienības.
Skolas māksliniece, tekstilniece, audēja un kulināre – tajā laikā bija lieliskā skolotāja Lilija Ģirupniece. Viņas radītie darbi izdaiļoja skolas telpas un kabinetus, bet pie oriģināli servētajiem galdiem tika uzņemti un draudzīgi kontakti dibināti ar ārzemju delegācijām.
Ar labiem padomiem un dažādām idejām pie skolas vadības regulāri ir griezušies pionieru un komjauniešu vadītāji Aina Legzdiņa, Gunta Micāne, Biruta Gerkena, Ina Broma un Staņislavs Orlovskis. Pateicoties kolektīva saliedētajam un radošajam darbam, skola ir saņēmusi daudzas atzinības kā viena no labākajām Latvijas internātskolām. Uz skolu, dalīties pieredzē, brauca kolēģi no Vācijas, Polijas, Grūzijas, Lietuvas un Nepālas.
Skolā liela nozīme bija mācību priekšmetu padziļinātai apguvei. To vadīja mācību pārzine Anna Kalniņa, bet kvalitatīvai mācību apguvei vakara mācību laikā sekoja vecākais audzinātājs Ilmārs Briģis, bet nedaudz vēlāk skolēnu dzīvi un vakara mācību norisi vadīja Jekaterina Ažgina. Vēlākajos gados šo darbu pārņēma Rūta Selga un Veronika Krese.
Ļoti labi ar bērniem strādāja latviešu valodas un literatūras skolotāja, pionieru vadītāja un dzejniece Gunta Micāne. Skolotājas Micānes vadībā tika izveidots Mazais literatūras un mākslas muzejs. Republikā tas tika augstu novērtēts. Par vispusīgu muzeja darbu skolēnu izglītošanā un audzināšanā skolotāja Gunta Micāne saņēma Jāņa Raiņa simtgades medaļu.
Muzeja izveidošanā liela nozīme bija skolas māksliniekam, zīmēšanas skolotājam, gleznotājam Valerianam Dadžānam. Skolotāja Dadžāna gleznas greznoja skolas zāli, internāta vestibilu un medicīnas daļu.
Ļoti veiksmīgi 1.klašu skolēnus mācīja un audzināja skolotāja Maruta Dombrovska. Tika izveidota „Marutas skola”. Pie skolotājas Marutas tika apmācīti visi jaunie sākumskolu pedagogi, kuri uzsāka darbu Jelgavā. Pie M.Dombrovskas pieredzes apmaiņā brauca skolotāji un skolu direktori no visas Republikas. Gandrīz vienmēr kādas citas pilsētas skolas direktore piedāvāja M.Dombrovskai darbu savā skolā. Skolotājas Marutas darba pieredze bija neatsverama.
Atzinīgi skolas darbu novērtēja Jelgavas pilsētas vadība. Bieži uzticēja apsveikumu sagatavošanu dažādiem svētkiem un pasākumiem. Lielu ieguldījumi šajā darbā ielika Jekaterina Ažgina, Gunta Micāne, Jānis Lešinskis, Staņislavs Orlovskis, Biruta Gerkena, Lilija Ģirupniece, Jadviga Dekmeijere, Gunārs Apse.
Jāpiemin skolas ārstnieciskais un higiēniskais darbs. Sevišķi tas tika novērtēts piešķirot Vissavienības pirmrindas skolas statusu. Ar labiem panākumiem un dziļām zināšanām skolas medicīnas darbu vadīja galvenā ārste Valda Dzintare. Strādājot kopā ar māsām Valiju Lācīti, Intu Ļubarsku, Ausmu Lucavu. Vēlāk pievienojās ārstes Mārīte Bergmane, Žermena Balode un māsa Irēne Geršebeka.
Radošus un interesantus pasākumus organizēja  vēstures skolotāja Lidija Dirnēna un bioloģijas skolotāja Veronika Krese. Tika organizēti lāpu gājieni, pasēdēšanas un sarunas naktī pie ugunskura. Skolotāja Lidija daudz ceļoja un viņas ceļojumu iespaidos ar interesi klausījās gan bērni, gan pieaugušie. Un, ja vēl klāt skolotājas Kresītes veselīgais humoriņš, tad pasākuma dalībnieki negulējuši varēja iztikt visu nakti.
Atgriežoties pie skolas tālaika celtniecības…1961.gadā.
… Jelgavas internātskolas komplekss uzcelts uz plūstošajām smiltīm, tāpēc ēkas nevienmērīgi nosēžas. Vietām – medpunkts, virtuve, ēdnīca – pat par 30 cm. Skolai bija nepieciešams kapitālais remonts. Sakarā ar to, ka budžetā naudas nebija, darbu veica skolas šefi – rūpnīca RAF.
Skola pēc projekta bija celta 210 bērniem, bet tika dots valsts plāns – izvietot 250 skolēnus. neērtas bija lielās, caurstaigājamās guļamistabas, bet arī pēc remonta tās nevarēja samazināt lielā skolēnu skaita dēļ.
Bija sagatavots projekts pārejas būvei no skolas uz internātu. Tajā bija ieplānotas piecas pulciņu nodarbības telpas, pārejas koridors ar garderobi un uz jumta solārijs. Naudas trūkuma dēļ šī ideja netika realizēta. Līdzekļi tika piešķirti tikai pārejas koridora uzcelšanai.
Lielu atbalstu skolai sniedza rūpnīca RAF – remontēja, deva materiālus, krāsas, samaksāja visu internāta un skolas mēbeļu nomaiņu pret jaunām, modernākām. Nopirka skolai jaunas klavieres, sporta inventāru, palīdzēja trauku, mīkstā inventāra, krāsu televizora un bibliotēkas grāmatu iegādei. Labas sadarbības pamatā bija skolas saimnieka Imanta Medņa darba organizācija.
Vēlākajos gados, kad tika uzcelta Jelgavas 6. vidusskola un rūpnīcas RAF bērnudārzs, RAF-a šefi no Jelgavas internātskolas finansēšanas atteicās.
Šefību par skolu uzņēmās „Latvijas Keramika”. Viņi paši nebija bagāti, tāpēc skolai palīdzība bija maza pamatā māla trauki un vāzes.
Šajā laika posmā par skolas saimnieku strādāja Arvīds Lediņš. Viņa vadībā ap skolas teritoriju uzcēla metāla žogu. Tā bija kolektīva vēlēšanās jau no pirmās skolas dienas, bet līdzekļu trūkuma dēļ to realizēja tikai 80-tajos gados.
Skolu ceļot, sporta laukuma un apkārtnes labiekārtošanai naudu nedeva, tāpēc visus šos darbus vajadzēja izdarīt ar darbinieku un bērnu spēkiem. Lietus periodā un sniega kušanas laikā sakrājās lielas peļķes. Skolas darbinieki Ilmāra Briģa, Jāņa Upena un Visvalda Geidāna vadībā veica vienkāršākos meliorācijas darbus.
Arī skolas apkārtnes apzaļumošana ir kolektīvs darbs. Jau pirmajā pavasarī zaļoja zālīte, krūmiņi un kociņi. Darbus vadīja Zinaida Upena un Visvaldis Geidāns. Viņi iekārtoja rozāriju un akmensdārzu. Skolas siltumnīcā un palīgsaimniecībā dažādos laika posmos darbus vadīja Lidija Ozola, Astrīda Čamane, Jānis Kalniņš, Skaidra-Spodra Smiltniece. Lieli palīgi bija skolotājas Lidijas Dirnēnas audzēkņi, tāpēc jau agrā pavasarī kopgaldā tika pasniegti zaļumi.
Skolas stadiona austrumu pusē tika iestādīts skolas parks. Bērniem tika radīta iespējas uzturēties svaigā gaisā, iemācīties mīlēt dabu, atpūsties. Tika iestādīts abeļdārzs. Bija gadi,kad ābolu, raberbaru, skābeņu un gurķu raža bija tik liela, ka ar to konserviem kopgaldā iztika līdz Ziemassvētkiem. Skolas teritorija kārtības uzturēšanai un kopšanai bija sadalīta pa klasēm. darbus vadīja un ar skolēniem strādāja Lidija Ozola, Skaidra-Spodra Smiltniece, Jadviga Dekmeijere, Jānis Kalniņš.
Pateicoties tehniskā darbinieka Friča Smiltnieka profesionalitātei, skolotāju mājā tika iekārtota centrālā apkure.
Liels atspaids skolai bija divi autobusi un viena smagā mašīna. Par tām rūpējas šoferi Jānis Kaļinka, Zigmunds Oļehnovičš, Jānis Pirogs.
Katru gadu absolventu klase brauca ekskursiojā uz Pēterburgu (bijusī Ļeņingrada). Skolas kolektīvs ir bijis Lietuvā, Igaunijā, Krimā, Murmanskā, Maskavā,  Puškinā, Odesā, Karpatos – iepazinis visas skaistākās vietas Latvijā.
Ekskursijas bija arī stimuls labākam mācību darbam. Arī pedagogi iepazinās ar citu skolu pieredzi – Cēsu, Siguldas, Daugavpils, Kandavas, Iecavas un Cieceres internātskolām.
Meža tuvumam skolai bija ļoti liela nozīme – te katru dienu skolēni pavadīja brīvo laiku: vēroja dabu, rotaļājās, ziemā slēpoja. Inventārs sportam bija pietiekošs.
Līdz ar RAF dzīvojamā masīva uzcelšanu, skolai šie ikdienas prieki mežā beidzās.
Jau no pirmās dienas Jelgavas sanatorijas tipa internātskolas devīze bija:

„Te ir manas mājas!”

Skolas direktore Zenta Briģe jau no pirmajām skolas pastāvēšanas dienām 1961.gada 27.decembra ir iemācījusi darbiniekiem un audzēkņiem mīlēt savu skolu, lepoties, ka esi šīs skolas kolektīva loceklis, vienmēr un visur vairot tās labo slavu. 1984. gadā direktore Zenta Briģe, sakarā ar aiziešanu pensijā, no direktores pienākumiem atsakās.
1984.gadā par Jelgavas sanatorijas tipa internātskolas direktoru sāk strādāt Henrijs Kress. Šajā laikā skola maina profilu, kļūstot par Jelgavas 1. sanatorijas internātskolu bērniem ar skoliozi un kustību traucējumiem.
Kolektīva sastāvs skolā ir mainījies, taču skolā darbu turpina un tai uzticīgi ir palikuši:
skolotāji – Lidija Dirnēna, Biruta Gerkena, Ārija Grauduža, Dzidra Bērziņa, Jānis Lešinskis, Anna Vanaga, Maruta Dombrovska, Jadviga Dekmeijere, Imants Dekmeijers, Veronika Krese, Gunārs Apse;
tehniskie darbinieki – sekretāre Gunta Hāzenfuse, ārste Valda Dzintare, pavāre Anna Krūmiņa, virtuves darbinieces Rita Valtere, Jevgēņija Jēkabsone, noliktavas pārzine Sarmīte Tabagari, auklīte Skaidra-Spodra Smiltniece.